Via Dolorosa Stalini ohvrite tunnistused

tautas ienaidnieku ģimeņu locekļu un 42 miljoni zemnieku bez pasēm.

Latvija no 1940. līdz 1950. gadam zaudēja vairāk kā ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita 1939. gadā. Lēš, ka 1940.- 1949. gadā no Latvijas uz austrumiem deportēti vai gājuši bojā 120 - 160 tūkstoši cilvēku. Daži trimdas autori domā, ka šis skaitlis ir bijis 180 - 216 tūkstoši. Visi šie skaitļi tomēr ir tikai aptuveni, un mūsu vēsturniekiem uzliek pienākumu veikt iespējami precīzu uzskaiti, kuŗā nav jāaizmirst iznīcinātie latviešu kolonisti un citi latvieši Padomju Savienībā.

Stradiņš piemin pārmetumu, ka viņš jaucot kopā upuŗus un bendes. Viņš runā par mezglotu pavedienu, kas vēl jāatšķetina vai - jāpārcērt. Jāsaglabā tomēr viena mēraukla: humānisms un vispārcilvēcīgās vērtības. Atliek tikai piebilst, ka, neraugoties uz to, kādu ideoloģiju aizstāvot krituši vai kādas ideoloģijas vārdā iznicināti, šie milzu upuŗi ir zaudējums latviešu tautai, tagad it sevišķi izjūtams.

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienības ierosmē izveidota staļinisma ļaundarību apzināšanas komisija, kas uzsākusi cietušo un aculiecinieku atmiņu vākšanu. Šī darba rezultātā ir radusies arī te apskatāmā grāmata, ko Stradiņš uzskata tikai par iesākumu, paredzot turpmākus sējumus. Grāmatā starp atmiņu rakstiem, izsūtīto vēstulēm un dokumentu kopijām ievietoti arī romānu un stāstu fragmenti, tāpat daudzu autoru dzejoļi. Tie palīdz izgaismot ciešanas, pazemojumus un izmisumu, ko rāda grāmatā ievietotās atmiņas.

Kādēļ visas šīs ciešanas? Vai šie cilvēki bija ko noziegušies? Kāda nozieguma dēļ mazus bērnus atrāva no vecākiem? Kādēļ izšķīra ģimenes? Kas bija tā vara, kas nosacīja šo cilvēku likteņus? Dieva griba? Pašu cilvēku rīcība, kas veda viņus uz iznīcību? Vai tikai varmācīgas valsts iekārtas stūrgalvīga turēšanās pie savu jēgu zaudējušās "šķiru cīņas" ideoloģijas? Vai šīs ideoloģijas kalpi paši vairs ticēja tai utopiskajai nākotnei, kuŗas vārdā tāda "cīņa" tika vesta? Vai viņu rīcību noteica tikai aklas bailes pašiem par savu drošību? Cik tur bija iejaukta slimīga tieksme, pat kaislība, vērot spīdzināto mokas? Daļēju atbildi jau mēģina dot sociologa Igora Beztuževa-Ladas 12 lappušu gaŗais apcerējums: "Patiesību un tikai patiesību". Autors raksta zīmīgus vārdus: "Mums jāmācās cilvēkus vērtēt nevis pēc viņu piederības pie viena vai otra 'resora', bet pēc viņu rīcības, pēc viņu dvēseles". (27)

Šī grāmata pilnīgu atbildi nedod. Tā gan atklāj riebīgas, netīras aizkulises, neapvaldītas tumšākās dziņas. Bija arī pašmāju cilvēki, kas sastādīja sarakstus, sacerēja denunciācijas par kaimiņu, iekāroja viņu mantību, skauda; citi domājās uz brāļu nelaimes ceļam "gaišu nākotnes ēku". (18) Piemēram tie, kas čekistu uzdevumā Valkā, Alūksnē un Rīgā veidoja jaunatnes "nacionālās pagrīdes" grupas, lai paši izkļūtu no cietuma, bet mokās un nāvē iedzītu dedzīgus, jaunus patriotus. Par to stāsta Aleksandrs Pelēcis, kas pats, kā viņš raksta, tautas sūro likteņa kausu ir izdzēris līdz galam. (466)

Bet grāmatai ir arī otra plāksne: tā rāda dažu cilvēku pārsteidzošu pašaizliedzību un iežēlu par saviem līdzcietējiem. Tādus piemērus sastopam archeologa Vladislava Urtāna stāstījumā par pusotra tūkstoša latviešu bāreņu pārvešanu no Sibirijas 1946. gadā, par ko pat Latvijā vēl nav viss zināms. 1988. gadā Urtāns raksta: "Kad beigsim klusēt par to, par ko jākliedz?" (155). Savas atmiņas šeit ir publicējuši arī vairāki no tiem, kas kā bērni bija pārbraucēju starpā. Urtāns stāsta arī par izsūtījumā satiktajiem akadēmiķiem, kas miruši mocekļu nāvē. Pret tiem, kas izdzīvoja, represijas turpinājās arī pēc atlaišanas Latvijā. Un tomēr, kā sastādītāja saka: Domas un sapņi pārvēršas jaunā enerģijas veidā un, atgriežoties uz zemes, liek dzīvajiem pacelt galvu un iztaisnot plecus". (7)

Kas palīdzēja izdzīvot? Ar labu veselību vien nepietika. Vajadzēja arī ciešas apņemšanās, stūrgalvības, atjautības un laimīgas sagadīšanās. Varbūt vajadzēja arī savu daļu nekaunības, aizstāvot sevi tur, kur valdīja džungļu un noziedznieku likumi. Varbūt bija gadījumi, kad vajadzēja arī godprātības un cilvēcības. Dažreiz izciest palīdzēja arī dziesma. (528)

Grāmata sastādīta staļinisma upuŗu piemiņai, bet tā nav tikai piemiņas grāmata vien. Jau tas, ka paredzēti turpmāki sējumi, norāda, ka publicētie atmiņu pieraksti ir domāti kā avots vēsturnieku un sociologu pētījumiem par to, kas notika ar daudzām tautām Staļina, pēcstaļina un neostaļinisma laikā, kā to saka grāmatas sastādītāja. Noziedznieki ir mēģinājuši slēpt savas pēdas. Aculiecinieki ir nogalināti, archīvi ir iznīcināti. To vietā būs jāizmanto atmiņu pieraksti, tos rūpīgi sakārtojot un salīdzinot. Tas ir vēsturnieku un sociologu uzdevums, lai brīdinātu pasauli no līdzīgu parādību atkārtošanās nākotnē.

">

MÄLESTUSTERAAMAT JA AJALOOLINE ALLIKAS

Via Dolorosa. Stalini ohvrite tunnistused. Koostanud Anda Līce. Riias: Liesma, 1990. 601 lk.

Raamatu eessõnas, mis on kirjutatud 1988. aasta detsembris, annab J. Stradiņš lühikese ülevaate stalinisliku terrori arengust ja ohvritest nii Nõukogude Liidus kui ka Lätis. Karm statistika näitab, et Stalini võimuaja lõpus, 1952. aastal, oli sunnitöölaagrites 12 miljonit inimest. 62 miljonil inimesel olid piiratud elementaarsed inimõigused; neist 20 miljonit olid rahvavaenlaste pereliikmed ja 42 miljonit talupojad ilma passideta.

Läti kaotas aastatel 1940–1950 rohkem kui veerandi oma 1939. aasta elanikkonnast. Arvatakse, et aastatel 1940–1949 küüditati või hukkus Lätist ida poole 120–160 tuhat inimest. Mõned pagulaskirjanikud arvavad, et see arv oli 180–216 tuhat. Kõik need arvud on siiski vaid ligikaudsed ja panevad meie ajaloolastele kohustuse viia läbi võimalikult täpne arvestus, unustamata hävitatud läti koloniste ja teisi lätlasi Nõukogude Liidus.

Stradiņš mainib etteheidet, et ta segab ohvreid ja timukaid. Ta räägib keerulisest niidist, mida tuleb veel lahti harutada või - läbi lõigata. Tuleb siiski säilitada üks mõõdupuu: humanism ja üldinimlikud väärtused. Tuleb vaid lisada, et hoolimata sellest, millist ideoloogiat kaitstes nad langesid või millise ideoloogia nimel hävitati, on need suured ohvrid kaotus läti rahvale, nüüd eriti tajutav.

1988. aasta 23. märtsil loodi Läti Kirjanike Liidu algatusel stalinislike kuritegude uurimise komisjon, mis alustas kannatanute ja pealtnägijate mälestuste kogumist. Selle töö tulemusena on sündinud ka siin käsitletav raamat, mida Stradiņš peab vaid alguseks, kavandades edasisi köiteid. Raamatus on mälestuskirjutiste, küüditatute kirjade ja dokumentide koopiate kõrval ka romaanide ja jutustuste fragmente ning paljude autorite luuletusi. Need aitavad valgustada kannatusi, alandusi ja meeleheidet, mida näitavad raamatus sisalduvad mälestused.

Miks kõik need kannatused? Kas need inimesed olid midagi kurja teinud? Millise kuriteo eest võeti väikesed lapsed vanematelt ära? Miks lahutati perekondi? Mis oli see võim, mis määras nende inimeste saatused? Kas Jumala tahe? Kas inimeste enda teod, mis viisid nad hävingusse? Või lihtsalt vägivaldse riigikorra kangekaelne kinnihoidmine oma mõtte kaotanud "klassivõitluse" ideoloogiast? Kas selle ideoloogia teenrid uskusid ise veel sellesse utoopilisse tulevikku, mille nimel sellist "võitlust" peeti? Kas nende tegevust määrasid ainult pimedad hirmud enda ohutuse pärast? Kui palju oli seal segatud haiglaslikku kalduvust, isegi kirge, jälgida piinatud kannatusi? Osalise vastuse püüab anda sotsioloog Igor Beztužev-Lada 12-leheküljeline essee: "Tõde ja ainult tõde". Autor kirjutab tähenduslikke sõnu: "Me peame õppima hindama inimesi mitte nende kuuluvuse järgi ühte või teise 'osakonda', vaid nende tegude ja hinge järgi". (27)

See raamat ei anna täielikku vastust. See küll paljastab vastikud, räpased telgitagused, ohjeldamatud tumedamad tungid. Oli ka kohalikke inimesi, kes koostasid nimekirju, kirjutasid naabrite kohta ülesandeid, himustasid nende vara, kadestasid; teised arvasid, et vennalikule õnnetusele ehitatakse "helge tulevikuhoone". (18) Näiteks need, kes tšekistide ülesandel Valkas, Alūksnes ja Riias moodustasid noorte "rahvuslikke põrandaaluseid" gruppe, et ise vanglast pääseda, kuid viisid piinadesse ja surma tulihingelisi noori patrioote. Sellest räägib Aleksandrs Pelēcis, kes ise, nagu ta kirjutab, on rahva kibeda saatuse karika lõpuni joonud. (466)

Aga raamatul on ka teine tasand: see näitab mõne inimese üllatavat eneseohverdust ja kaastunnet oma kaaslaste vastu. Selliseid näiteid kohtame arheoloog Vladislavs Urtāns'i jutustuses poolteise tuhande läti orvu toomisest Siberist 1946. aastal, millest isegi Lätis pole veel kõike teada. 1988. aastal kirjutab Urtāns: "Millal lõpetame vaikimise sellest, millest tuleb karjuda?" (155). Oma mälestusi on siin avaldanud ka mitmed neist, kes olid lastena tagasitulijate seas. Urtāns räägib ka küüditamisel kohatud akadeemikutest, kes surid märtrite surma. Neil, kes ellu jäid, jätkusid repressioonid ka pärast Lätisse naasmist. Ja siiski, nagu koostaja ütleb: Mõtted ja unistused muutuvad uueks energiaks ja, naastes maale, sunnivad elavaid pead tõstma ja õlgu sirutama". (7)

Mis aitas ellu jääda? Heast tervisest üksi ei piisanud. Vaja oli ka kindlat otsustavust, kangekaelsust, leidlikkust ja õnnelikke kokkusattumusi. Võib-olla oli vaja ka oma osa jultumust, kaitstes end seal, kus valitsesid džungli ja kurjategijate seadused. Võib-olla oli juhtumeid, kus oli vaja ka ausust ja inimlikkust. Mõnikord aitas kannatustest üle saada ka laul. (528)

Raamat on koostatud stalinislike ohvrite mälestuseks, kuid see pole ainult mälestusteraamat. Juba see, et on kavandatud edasisi köiteid, viitab sellele, et avaldatud mälestuste märkmed on mõeldud ajaloolaste ja sotsioloogide uurimismaterjalina selle kohta, mis juhtus paljude rahvastega Stalini, poststalini ja neostalini ajal, nagu ütleb raamatu koostaja. Kurjategijad on püüdnud oma jälgi peita. Pealtnägijad on tapetud, arhiivid hävitatud. Nende asemel tuleb kasutada mälestuste märkmeid, neid hoolikalt korrastades ja võrreldes. See on ajaloolaste ja sotsioloogide ülesanne, et hoiatada maailma sarnaste nähtuste kordumise eest tulevikus.