Kārlis Celmiņš "Sirelid" 700x560

Jelgavas, kur atgriezties,
Tā kaps, kur viņu zaudēju. Cik niecīgi šķiet nostāsti
Par spēļu ellēm pasaulē,
Kur zaudē tie, kas dēkas meklē
un nāvē iet ar lodi pierē.”

Kur bija rodams spēks smagā zaudējuma sāpēs atjaunoties, neļaut dvēseli aprakt kā melnā kapā? Tikai sevī pašā, savas dzimtas saknēs, vecāku jau šūpulī ieliktās veltes apzinoties.

Elza Klaustiņa, Kārļa Celmiņa vecākā māsa, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā ievērojamā latviešu sabiedriskā darbiniece 1968. gadā stāstījumā „To nevar aizmirst” no ASV rakstīja par savu ģimeni.

Vidzemnieku Jāņa un Annas Celmiņu ģimenē, pēc četru meitu piedzimšanas, pastarītis Kārlis bija ilgi gaidītais dēls. Viņš piedzima Cēsīs un kopš bērnības ieauga Gaujas līču ziedošajās pļavās, mežos, Celmiņu ģimenes sirsnības un mīlestības piepildītajā ģimenē.

Vecāki bija ticībā auguši. Svētdienas rītos visi sapulcējās, lai vienotos lūgšanā. Būdams krodzinieks, Jānis Celmiņš nekad nebija redzēts reibumā. Gadu pirms Kārļa piedzimšanas viņš nopirka Pelīšu mājas. Tās viņam prasīja daudz spēka, kura pietrūka…

Cēsīs tolaik katru gadu notika lauksaimniecības izstādes. Māte no tām pārnesa pa kādai glezniņai. Sēkla iesēta, bet mātes rūpe, kad Elza mēģināja gleznot: ka tik nepaliekot par pindzelētāju, kam taču tikai viena – bada maize.

Lai būtu kā būdams, pēc Cēsu reālskolas beigšanas Kārlis Celmiņš dodas uz Maskavu. Izslavēto Stroganova lietišķi dekoratīvās mākslas skolu, kuru viņš pabeidz 1915. gadā. Taču šo zīmīgo notikumu aizēno kāds cits.

Ir sācies Pirmais pasaules karš un Kārli Celmiņu iesauc karadienestā. 21 gadu vecais jauneklis, kurš jau 1914. gadā bija paguvis piedalīties ceturtajā latviešu mākslas izstādē, dienestu sāka un beidza nevis ar šauteni, bet ar otu rokās. Viņš kļūst par pulka svētbilžu gleznotāju.

1918. gadā Celmiņš atgriežas Latvijā, līdz 1920. gadam strādā par zīmēšanas skolotāju Madonā, pēc tam, līdz liktenīgajam 1944. gadam hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā.

„Celmiņš bija stingrs, stiprs un tajā pašā laikā arī ļoti trausls. Viņš bija romantiķis un nebija cīnītājs, jo viņam negribējās otram nodarīt pāri. Un kā īstam latvietim viņam ļoti svarīgas bija trīs lietas: patiesība, taisnība un īstums.”

(no kāda audzēkņa atmiņām)

„Viņš bija romantiķis un brīvdomātājs. Visu mūžu.” Tā par viņu, savu tēvu, stāstīja ārste Lija Mincenberga. Kārļa Celmiņa mākslas pasaule nebija piejaucējama un līdz ar to tika zaudēts daudz no tā, kas mākslinieka dzīvē varēja ienest drošības sajūtu un materiālo labklājību: eksponēšanās iespējas, pasūtījumus vietu dažādos iespieddarbos…

Pelni un dzīvība

Kārlis Celmiņš ierodas Liepājā 1946. gadā. Kļūst par Mākslas un daiļamatniecības vidusskolas metāla un dzintara apstrādāšanas darbnīcas vadītāju. Viņa pirmo piedalīšanos izstādē Liepājā pavada iznīcinoša kritika avīzē „Komunists” – mistika, nezinātniskums, atkāpšanās no sociālistiskā reālisma principiem.

1950. gadā Kārli Celmiņu izslēdz no Latvijas PSR Mākslinieku savienības. Sirsnīgais draugs no Cēsīm, izcilais tēlnieks un vārdabrālis Kārlis Jansons viņam raksta: „Tomēr dari tā kā čigāns saka: mīļais draugs, ja nevari turēties, turies tomēr vēl!”

Šis zīmogs oficiālajā attieksmē pret Celmiņa daiļradi baloja ļoti lēni.

Bet Laimonis Burvis, pats daudzus mākslas skolā audzinājis, saka: „Īsts sudrabkalējs”. Tāpēc absurda un nepamatota, pēc Burvja domām, bija skolotāja atbrīvošana no darba.

Bijuši arī daudz un dažādi mēģinājumi ietekmēt viņu kā pedagogu, jo Celmiņš draugus meklēja un atrada starp saviem skolniekiem, ar kuriem runāja droši un atklāti. To atceras daudzi. Ar Kārli Celmiņu kopā būt bija kā kopā būt ar tēvu. Droši, labi, gūstot spēku.

Uzziedēšana

Mūža nogalē mākslinieks uzziedēja šī vārda tiešā nozīmē. Bērnībā Cēsu pils dārznieks Gailis bija biežs viesis Celmiņu mājās, bet mazie Celmiņi – bieži viesi grāfa dārzā. Gailis tad teicis: „Katrai puķei ir sava dvēsele, savs skaistums, sava smarža, savs raksturs.”

1973. gada pavasarī tiek atklāta viņa izstāde „Ziedi’. Gladiolas, asteres, kallas un īrisi… Saulespuķes. Tie bija maigie un trauslie, pašapziņas piepildītie mākslinieka līdzgaitnieki.

Kā ziedi bija arī Celmiņa draugi. Ne vajadzīgi vai izdevīgi cilvēki, bet tie, kurus pats mākslinieks ar tīru sirdi izraudzījās.

Arī Liepājas pulksteņmeistars Jānis Inge, kuru nekādi nevarēja piespiest pozēt portretam, bet kurš garu garās stundas spēja pavadīt sarunās ar mākslinieku.

Velta Inge, Jāņa Inges meita: „Tēvs jau bija miris. Arī māte smagi slima gulēja dzīvokļa gala istabā. Tolaik viņa jau nespēja dzirdēt. Tad kādu dienu atnāk Celmiņš. Viņš uzkavējās īsu brīdi. Dziļāk dzīvoklī neienāca. Kad mākslinieks aizgāja, es iegāju pie mātes. Un viņa sacīja: „Bija atnācis Celmiņš”. Nesaprotu, kā māte, kurla būdama un mākslinieku neredzējusi, varēja to zināt.”

„Spārnu vēdieniem viegliem
Plūst dziesma klusa.
Kā miegs uz dusu.
No laikmetiem mūžīgiem,
Kur kvēlo smaragds zaļš
Kā cerība,
Kā kuģi staltām burām
Trauks brīvi mūsu jūrā,
Un aizvērta tiks grāmata
Par baigo laikmetu.”

(Kārlis Celmiņš)

Piedāvāt savu. Paldies!

">

Paku oma. Aitäh! Kunstnik ja Aeg. Kārlis Celmiņš – 125 Põlemine

1944. aasta juulis muutusid leegid Kārlis Celmiņš (1894. 11. IX – 1973. 16. X) elu suitsuseks, tuhaga kaetud tühjuseks. Jelgava sõjamängus põlesid peaaegu kõik tema kunstiteosed. Selle lõkke söed hõõgusid temas kuni elu lõpuni.

Tütar Lija Mincenberga meenutas: „Isal ei möödunud unetuid öid Liepājas tühjalt. Ta luuletas.” Ka need read on võib-olla unetutel öödel läbi elatud:

„Pole vana Jelgavat, kuhu naasta, See on haud, kus teda kaotasin. Kui tühised paistavad lood Maailma mängude põrgutest, Kus kaotavad need, kes otsivad seiklusi Ja lähevad surma kuuliga laubas.”

Kust leida jõudu rasket kaotusevalu kandes uuesti tõusta, mitte lasta hingel musta hauda maetuks saada? Ainult iseendas, oma suguvõsa juurtes, vanemate poolt juba hällis antud kingitusi teadvustades.

Elza Klaustiņa, Kārlis Celmiņš vanem õde, Kolme Tähe ordeniga autasustatud silmapaistev läti ühiskonnategelane, kirjutas 1968. aastal jutustuses „Seda ei saa unustada” Ameerikast oma perekonnast.

Vidzemnieku Jānis ja Anna Celmiņš perekonnas, pärast nelja tütre sündi, oli noorim Kārlis kauaoodatud poeg. Ta sündis Cēsis ja kasvas juba lapsepõlvest Gauja kurvide õitsevates niitudes, metsades, Celmiņš perekonna südamlikkuse ja armastusega täidetud peres.

Vanemad olid usus kasvanud. Pühapäeva hommikuti kogunesid kõik, et ühineda palves. Olles kõrtsmik, polnud Jānis Celmiņš kunagi nähtud joobes. Aasta enne Kārlis sündi ostis ta Pelīšu maja. See nõudis temalt palju jõudu, millest jäi puudu...

Cēsis toimusid tol ajal igal aastal põllumajandusnäitused. Ema tõi sealt kaasa mõne väikese maali. Seeme külvati, kuid ema mure, kui Elza üritas maalida: et ei jääks pindamaalijaks, kellel on ainult üks – näljaleib.

Oli kuidas oli, pärast Cēsis reaalgümnaasiumi lõpetamist suundub Kārlis Celmiņš Moskvasse. Kuulsasse Stroganovi tarbekunsti dekoratiivkunsti kooli, mille ta lõpetab 1915. aastal. Kuid selle märkimisväärse sündmuse varjutab üks teine.

On alanud Esimene maailmasõda ja Kārlis Celmiņš kutsutakse sõjaväeteenistusse. 21-aastane noormees, kes juba 1914. aastal oli osalenud neljandal läti kunsti näitusel, alustas ja lõpetas teenistust mitte püssiga, vaid pintsliga käes. Ta sai polgu pühapiltide maalijaks.

1918. aastal naaseb Celmiņš Lätti, kuni 1920. aastani töötab joonistusõpetajana Madonas, seejärel kuni saatusliku 1944. aastani hertsog Peteri gümnaasiumis Jelgavas.

„Celmiņš oli karm, tugev ja samal ajal ka väga habras. Ta oli romantik ja ei olnud võitleja, sest ta ei tahtnud teisele haiget teha. Ja nagu tõeline lätlane, olid talle väga olulised kolm asja: tõde, õiglus ja ehtsus.”

(ühe õpilase mälestustest)

„Ta oli romantik ja vabamõtleja. Kogu elu.” Nii rääkis temast, oma isast, arst Lija Mincenberga. Kārlis Celmiņš kunstimaailm ei olnud taltsutatav ja seetõttu kaotati palju sellest, mis oleks võinud tuua kunstniku ellu turvatunde ja materiaalse heaolu: eksponeerimisvõimalused, tellimused erinevates trükistes...

Tuhk ja elu

Kārlis Celmiņš saabub Liepājasse 1946. aastal. Saab Kunsti- ja tarbekunsti keskkooli metalli ja merevaigu töötlemise töökoja juhatajaks. Tema esimest osalemist näitusel Liepājas saadab hävitav kriitika ajalehes „Komunists” – müstika, eba-teaduslikkus, taganemine sotsialistliku realismi põhimõtetest.

1950. aastal heidetakse Kārlis Celmiņš välja Läti NSV Kunstnike Liidust. Südamlik sõber Cēsisest, silmapaistev skulptor ja nimekaaslane Kārlis Jansons kirjutab talle: „Siiski tee nii, nagu mustlane ütleb: kallis sõber, kui sa ei suuda püsida, püsi siiski veel!”

See pitser ametlikus suhtumises Celmiņš loomingu suhtes hajus väga aeglaselt.

Kuid Laimonis Burvis, kes ise on paljusid kunstikoolis kasvatanud, ütleb: „Tõeline hõbedasepp”. Seetõttu oli õpetaja töölt vabastamine absurdne ja põhjendamatu, Burvise arvates.

Oli ka palju ja erinevaid katseid mõjutada teda kui pedagoogi, sest Celmiņš otsis ja leidis sõpru oma õpilaste seas, kellega ta rääkis julgelt ja avatult. Seda mäletavad paljud. Koos Kārlis Celmiņšiga olemine oli nagu koos olemine isaga. Kindlalt, hästi, saades jõudu.

Õidepuhkemine

Elu lõpus kunstnik õitses selle sõna otseses tähenduses. Lapsepõlves oli Cēsis lossi aednik Gailis sagedane külaline Celmiņš kodus, kuid väikesed Celmiņš – sagedased külalised krahvi aias. Gailis ütles siis: „Igal lillil on oma hing, oma ilu, oma lõhn, oma iseloom.”

1973. aasta kevadel avatakse tema näitus „Lilled’. Gladioolid, astrid, kalla-liiliad ja iirised... Päevalilled. Need olid õrnad ja haprad, eneseteadlikkusega täidetud kunstniku kaaslased.

Nagu lilled olid ka Celmiņš sõbrad. Mitte vajalikud või kasulikud inimesed, vaid need, keda kunstnik ise puhta südamega välja valis.

Ka Liepājas kellassepp Jānis Inge, keda ei saanud kuidagi sundida poseerima portree jaoks, kuid kes suutis veeta pikki tunde vestlustes kunstnikuga.

Velta Inge, Jānis Inge tütar: „Isa oli juba surnud. Ka ema oli raskelt haige ja lebas korteri lõpu toas. Tol ajal ta ei suutnud enam kuulda. Siis ühel päeval tuleb Celmiņš. Ta viibis lühikest aega. Sügavamale korterisse ei tulnud. Kui kunstnik lahkus, läksin ema juurde. Ja ta ütles: „Celmiņš oli tulnud”. Ma ei saa aru, kuidas ema, olles kurt ja kunstnikku nägemata, võis seda teada.”

„Kerge tiivalöökidega Voolab vaikne laul. Nagu uni uinumisel. Igavestest aegadest, Kus hõõgub roheline smaragd Nagu lootus, Nagu laevad uhkete purjedega Tormavad vabalt meie merel, Ja suletud saab raamat Hirmutava ajastu kohta.”

(Kārlis Celmiņš)

Paku oma. Aitäh!