Kārlis Celmiņš "Lilacs" 700x560

Jelgavas, kur atgriezties,
Tā kaps, kur viņu zaudēju. Cik niecīgi šķiet nostāsti
Par spēļu ellēm pasaulē,
Kur zaudē tie, kas dēkas meklē
un nāvē iet ar lodi pierē.”

Kur bija rodams spēks smagā zaudējuma sāpēs atjaunoties, neļaut dvēseli aprakt kā melnā kapā? Tikai sevī pašā, savas dzimtas saknēs, vecāku jau šūpulī ieliktās veltes apzinoties.

Elza Klaustiņa, Kārļa Celmiņa vecākā māsa, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā ievērojamā latviešu sabiedriskā darbiniece 1968. gadā stāstījumā „To nevar aizmirst” no ASV rakstīja par savu ģimeni.

Vidzemnieku Jāņa un Annas Celmiņu ģimenē, pēc četru meitu piedzimšanas, pastarītis Kārlis bija ilgi gaidītais dēls. Viņš piedzima Cēsīs un kopš bērnības ieauga Gaujas līču ziedošajās pļavās, mežos, Celmiņu ģimenes sirsnības un mīlestības piepildītajā ģimenē.

Vecāki bija ticībā auguši. Svētdienas rītos visi sapulcējās, lai vienotos lūgšanā. Būdams krodzinieks, Jānis Celmiņš nekad nebija redzēts reibumā. Gadu pirms Kārļa piedzimšanas viņš nopirka Pelīšu mājas. Tās viņam prasīja daudz spēka, kura pietrūka…

Cēsīs tolaik katru gadu notika lauksaimniecības izstādes. Māte no tām pārnesa pa kādai glezniņai. Sēkla iesēta, bet mātes rūpe, kad Elza mēģināja gleznot: ka tik nepaliekot par pindzelētāju, kam taču tikai viena – bada maize.

Lai būtu kā būdams, pēc Cēsu reālskolas beigšanas Kārlis Celmiņš dodas uz Maskavu. Izslavēto Stroganova lietišķi dekoratīvās mākslas skolu, kuru viņš pabeidz 1915. gadā. Taču šo zīmīgo notikumu aizēno kāds cits.

Ir sācies Pirmais pasaules karš un Kārli Celmiņu iesauc karadienestā. 21 gadu vecais jauneklis, kurš jau 1914. gadā bija paguvis piedalīties ceturtajā latviešu mākslas izstādē, dienestu sāka un beidza nevis ar šauteni, bet ar otu rokās. Viņš kļūst par pulka svētbilžu gleznotāju.

1918. gadā Celmiņš atgriežas Latvijā, līdz 1920. gadam strādā par zīmēšanas skolotāju Madonā, pēc tam, līdz liktenīgajam 1944. gadam hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā.

„Celmiņš bija stingrs, stiprs un tajā pašā laikā arī ļoti trausls. Viņš bija romantiķis un nebija cīnītājs, jo viņam negribējās otram nodarīt pāri. Un kā īstam latvietim viņam ļoti svarīgas bija trīs lietas: patiesība, taisnība un īstums.”

(no kāda audzēkņa atmiņām)

„Viņš bija romantiķis un brīvdomātājs. Visu mūžu.” Tā par viņu, savu tēvu, stāstīja ārste Lija Mincenberga. Kārļa Celmiņa mākslas pasaule nebija piejaucējama un līdz ar to tika zaudēts daudz no tā, kas mākslinieka dzīvē varēja ienest drošības sajūtu un materiālo labklājību: eksponēšanās iespējas, pasūtījumus vietu dažādos iespieddarbos…

Pelni un dzīvība

Kārlis Celmiņš ierodas Liepājā 1946. gadā. Kļūst par Mākslas un daiļamatniecības vidusskolas metāla un dzintara apstrādāšanas darbnīcas vadītāju. Viņa pirmo piedalīšanos izstādē Liepājā pavada iznīcinoša kritika avīzē „Komunists” – mistika, nezinātniskums, atkāpšanās no sociālistiskā reālisma principiem.

1950. gadā Kārli Celmiņu izslēdz no Latvijas PSR Mākslinieku savienības. Sirsnīgais draugs no Cēsīm, izcilais tēlnieks un vārdabrālis Kārlis Jansons viņam raksta: „Tomēr dari tā kā čigāns saka: mīļais draugs, ja nevari turēties, turies tomēr vēl!”

Šis zīmogs oficiālajā attieksmē pret Celmiņa daiļradi baloja ļoti lēni.

Bet Laimonis Burvis, pats daudzus mākslas skolā audzinājis, saka: „Īsts sudrabkalējs”. Tāpēc absurda un nepamatota, pēc Burvja domām, bija skolotāja atbrīvošana no darba.

Bijuši arī daudz un dažādi mēģinājumi ietekmēt viņu kā pedagogu, jo Celmiņš draugus meklēja un atrada starp saviem skolniekiem, ar kuriem runāja droši un atklāti. To atceras daudzi. Ar Kārli Celmiņu kopā būt bija kā kopā būt ar tēvu. Droši, labi, gūstot spēku.

Uzziedēšana

Mūža nogalē mākslinieks uzziedēja šī vārda tiešā nozīmē. Bērnībā Cēsu pils dārznieks Gailis bija biežs viesis Celmiņu mājās, bet mazie Celmiņi – bieži viesi grāfa dārzā. Gailis tad teicis: „Katrai puķei ir sava dvēsele, savs skaistums, sava smarža, savs raksturs.”

1973. gada pavasarī tiek atklāta viņa izstāde „Ziedi’. Gladiolas, asteres, kallas un īrisi… Saulespuķes. Tie bija maigie un trauslie, pašapziņas piepildītie mākslinieka līdzgaitnieki.

Kā ziedi bija arī Celmiņa draugi. Ne vajadzīgi vai izdevīgi cilvēki, bet tie, kurus pats mākslinieks ar tīru sirdi izraudzījās.

Arī Liepājas pulksteņmeistars Jānis Inge, kuru nekādi nevarēja piespiest pozēt portretam, bet kurš garu garās stundas spēja pavadīt sarunās ar mākslinieku.

Velta Inge, Jāņa Inges meita: „Tēvs jau bija miris. Arī māte smagi slima gulēja dzīvokļa gala istabā. Tolaik viņa jau nespēja dzirdēt. Tad kādu dienu atnāk Celmiņš. Viņš uzkavējās īsu brīdi. Dziļāk dzīvoklī neienāca. Kad mākslinieks aizgāja, es iegāju pie mātes. Un viņa sacīja: „Bija atnācis Celmiņš”. Nesaprotu, kā māte, kurla būdama un mākslinieku neredzējusi, varēja to zināt.”

„Spārnu vēdieniem viegliem
Plūst dziesma klusa.
Kā miegs uz dusu.
No laikmetiem mūžīgiem,
Kur kvēlo smaragds zaļš
Kā cerība,
Kā kuģi staltām burām
Trauks brīvi mūsu jūrā,
Un aizvērta tiks grāmata
Par baigo laikmetu.”

(Kārlis Celmiņš)

Piedāvāt savu. Paldies!

">

Offer your own. Thank you!
Artist and Time. Kārlis Celmiņš – 125
Burning

In July 1944, flames turned Kārlis Celmiņš's (1894. 11. IX – 1973. 16. X) life into a smoldering, ash-covered emptiness. Almost all of his artworks were burned in the war play of Jelgava. The embers of this blaze smoldered within him until the end of his life.

His daughter Lija Mincenberga remembered: "Father's sleepless nights in Liepāja were not in vain. He wrote poetry." These lines might have been suffered through during those sleepless nights:

"There is no ancient Jelgava to return to,
It's a grave where I lost it. How insignificant seem the tales
Of hellish games in the world,
Where those who seek adventures lose
And go to death with a bullet in the forehead."

Where could the strength be found to renew oneself in the pain of heavy loss, not allowing the soul to be buried like in a black grave? Only within oneself, in the roots of one's family, recognizing the gifts placed in the cradle by the parents.

Elza Klaustiņa, Kārlis Celmiņš's older sister, a notable Latvian public figure awarded with the Order of the Three Stars, wrote about her family in 1968 in the narrative "This Cannot Be Forgotten" from the USA.

In the family of Vidzeme residents Jānis and Anna Celmiņš, after the birth of four daughters, the youngest Kārlis was the long-awaited son. He was born in Cēsis and since childhood grew up in the blooming meadows and forests of the Gauja bends, in the warmth and love-filled family of the Celmiņš.

The parents were raised in faith. On Sunday mornings, everyone gathered to unite in prayer. Being an innkeeper, Jānis Celmiņš was never seen drunk. A year before Kārlis's birth, he bought the Pelīši house. It demanded a lot of strength from him, which he lacked...

At that time, agricultural exhibitions were held annually in Cēsis. The mother brought back a small painting from them. The seed was sown, but the mother's worry when Elza tried to paint: that she wouldn't become a dauber, who only has one thing – bread of hunger.

Whatever the case, after graduating from Cēsis Real School, Kārlis Celmiņš went to Moscow. The renowned Stroganov School of Applied Decorative Arts, which he completed in 1915. However, this significant event was overshadowed by another.

World War I had begun and Kārlis Celmiņš was drafted into military service. The 21-year-old youth, who had already participated in the fourth Latvian art exhibition in 1914, started and ended his service not with a rifle, but with a brush in hand. He became the regiment's icon painter.

In 1918, Celmiņš returned to Latvia, worked as a drawing teacher in Madona until 1920, and then, until the fateful year of 1944, at Duke Peter's Gymnasium in Jelgava.

"Celmiņš was strict, strong and at the same time very fragile. He was a romantic and not a fighter, because he didn't want to harm others. And as a true Latvian, three things were very important to him: truth, justice, and authenticity."

(from a student's memory)

"He was a romantic and a free thinker. All his life." This is how his daughter, doctor Lija Mincenberga, spoke about him. Kārlis Celmiņš's world of art was untamed, and thus much was lost from what could have brought a sense of security and material well-being to the artist's life: exhibition opportunities, commissions in various print works...

Ashes and Life

Kārlis Celmiņš arrived in Liepāja in 1946. He became the head of the metal and amber processing workshop at the Art and Craft High School. His first participation in an exhibition in Liepāja was accompanied by destructive criticism in the newspaper "Komunists" – mysticism, unscientificness, deviation from the principles of socialist realism.

In 1950, Kārlis Celmiņš was expelled from the Latvian SSR Artists' Union. The sincere friend from Cēsis, the outstanding sculptor and namesake Kārlis Jansons wrote to him: "However, do as the gypsy says: dear friend, if you cannot hold on, hold on still!"

This stamp in the official attitude towards Celmiņš's art faded very slowly.

But Laimonis Burvis, himself having nurtured many in art school, said: "A true silversmith." Therefore, according to Burvis, the teacher's dismissal from work was absurd and unjustified.

There were also many varied attempts to influence him as a teacher, because Celmiņš sought and found friends among his students, with whom he spoke confidently and openly. Many remember this. Being together with Kārlis Celmiņš was like being together with a father. Safe, good, gaining strength.

Blooming

In the twilight of his life, the artist bloomed in the literal sense of the word. In childhood, the gardener Gailis of Cēsis Castle was a frequent guest at the Celmiņš's home, and the little Celmiņš were often guests in the count's garden. Gailis then said: "Every flower has its own soul, its own beauty, its own fragrance, its own character."

In the spring of 1973, his exhibition "Flowers" was opened. Gladiolus, asters, callas, and irises... Sunflowers. They were the gentle and fragile companions filled with self-awareness of the artist.

Celmiņš's friends were also like flowers. Not necessary or beneficial people, but those whom the artist himself chose with a pure heart.

Also Liepāja's clockmaster Jānis Inge, who could not be forced to pose for a portrait, but who could spend long hours in conversation with the artist.

Velta Inge, Jānis Inge's daughter: "Father was already dead. Mother lay seriously ill in the end room of the apartment. At that time, she could no longer hear. Then one day Celmiņš came. He stayed for a short while. He didn't enter deeper into the apartment. When the artist left, I went to my mother. And she said: 'Celmiņš had come.' I don't understand how mother, being deaf and not having seen the artist, could know that."

"With gentle wing beats
A quiet song flows.
Like sleep into rest.
From eternal ages,
Where the green emerald glows
Like hope,
Like ships with proud sails
Will freely race in our sea,
And the book will be closed
On the terrible era."

(Kārlis Celmiņš)

Offer your own. Thank you!